Latvijas brīvvalsts laikā Ovīšos bijusi 51 sēta, mūsdienās palikušas 10. Dažās vēl saglabājušās senlaicīgas būves un īpatnēja žogu sistēma. Nozīmīgākā celtne ir Ovīšu bāka – vecākā saglabājusies bāka Latvijā (celta 1814.g.). Tā ir 38 metrus augsta, bet uguns labā laikā redzama pat 23 km tālu jūrā. No bākas augšas paveras skaists skats uz apkārtni.
Tel. bākā: +371 63600364, 26264616
Lūžņa ir vairākus kilometrus garš ciems abpus Lūžņas upei. 1937.g. tur bijušas 36 mājas un 2 laivu piestātnes. Lūžupe visos laikos bijusi robežupe starp divu īpašnieku zemēm: ordeņa un bīskapijas, vēlāk Kurzemes hercogistes laikā –
jūrmala. 1680.gadā pa Lūžupi noteikta Popes muižas robeža ar Ventspils kroņa muižu. Upe ciemu nosacīti sadalīja divās daļās – Mazlūžņās un Dižlūžņās.
19.gs 60.gados Lūžņa kļuva par vienu no kuģubūves vietām. Lūžņu kapos apglabāta pēdējā lībiešu valodas rietumu dialekta pratēja Lizete Švanenberga (1902. - 1987.).
vecā ķeizara Aleksandra II brāļadēla vārdā. Līdzīgi Lūžnai tas ir garumā izstiepts ciems, ar ciešāku apbūvi ciema centrā. Tur atrodas Miķeļtorņa luterāņu baznīca, kas celta 1893.gadā vecās guļbaļķu baznīcas vietā. Ciemā atrodas bāka, kas vairākkārt cietusi un atjaunota, bet pašlaik ir augstākā darbojošā bāka Latvijā – 55,6 m vjl. Labi saglabājusies kapsēta, kur 1978.gadā uzstādīts piemineklis lībiešu dzejniekiem Jānim Princim vecākajam, Uldriķim un Jānim Kāpbergiem. Pastāvīgi apdzīvotas vairs ir tikai 8 mājas.
Netālu no Kaijas atrodas 1857.g. celtais Pizes krogs, kurā saglabājies 19.gs. vidus krogiem atbilstošais plānojums un konstrukcijas. Tas ir vienīgais sagalbājies krogs lībiesu ciemos.
Sīkrags
Viena no vecākajām lībiešu apmetnēm, kas dokumentos kā ciems minēts jau 1387.gadā. 17.gs., kad ciems bija Dundagas muižnieku Maideļu īpašumā, Sīkragā izveidota viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemes piekrastē. Gadsimta beigās ciemā bijušas lielas preču noliktavas, kurās 1690. gadā glabājušies 12000 pūru rudzu. Bijusi arī «viesnīca» jūrniekiem. Sīkragu savā 1721.gadā sarakstītajā dzejā apdzied Dundagas mācītājs J. Bankavs, teikdams, ka kuģi, nākdami no Anglijas, Holandes un Lībekas, veduši šurp ogles, labību un dažādas iecienītas preces, kuru uzglabāšanai Sīkragā bijusi jāceļ noliktava. Ziemeļkurzemes sīkostas beidza pastāvēt 18. gadsimta sākumā (Ziemeļu karš, Kurzemes hercogistes saimnieciskais un politiskais pagrimums). Pēc tam tās izmantoja tikai kā zvejnieku ostas.
20.gs. sākumā ciema apbūve sablīvējās, jo dažādās vietās tika uzceltas zvejnieku mazistabas un jaunsaimniecības.
Ciems ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, tādēļ vismaz tā centrālajā daļā jāsaglabā vēsturiskās celtnes, apbūves struktūra, ceļu tīkls, nožogojuma sistēmas, ainava, raksturīgais siluets, u.c. Pilsētbūvniecības pieminekļa robežas ietver «Ķeļķu», «Jaunklāvu», «Kilasidamu», «Vīnamegu», «Tiļļu» «Baznīckalnu», «Līvkalnu», «Jaunklāvu» un «Vecvalku» saimniecībām piederošus gruntsgabalus, tur esošo apbūvi, komunikācijas un veco Sīkraga kapsētu.
Mazirbe
Agrāk (20.gs. sākums, vidus) Mazirbe bija lībiešu zvejniekciems un kuģniecības centrs, lielākā lībiešu apdzīvotā vieta Kurzemes jūrmalā.
20.gs. 30.gados ciems ekonomiski uzplauka – zvejnieku kooperatīvs uzcēla zivju pārstrādes cehu. Kāds tā laika ceļotājs par Mazirbi saka: «Mazirbe ir liels ciems, kurā var sajust jau tādu kā jaunas pilsētas rosīgumu». Arī lībiešu kultūras uzplaukumā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Mazirbes ciemam bija liela nozīme. Šeit 1923.gadā dibinājās lībiešu sabiedriskā organizācija Līvu savienība, ar kuras pūliņiem un radu tautu igauņu, somu, ungāru atbalstu 1938.- 1939.gadā uzcelts Lībiešu tautas nams – lībiešu kopā pulcēšanās vieta svētkos, priekšlasījumos un pārrunās.
Mūsdienās nams saglabājis savu nozīmi – pulcināt kopā lībiešus kā nozīmīgs lībiešu kultūras centrs. Katru gadu augusta pirmajā sestdienā pie Lībiešu tautas nama tiek svinēti Lībiešu svētki. Staltākā celtne ciemā ir pakalnā uzceltā Mazirbes baznīca, tai līdzās mācītājmuiža, kur šodien ir luterāņu baznīcas Rekolekciju centrs. Turpat atrodas Mazirbes mēra akmeņi, (valsts nozīmes kultūras pieminekļi), Lielā mēra (1710., 1711.) notikumu liecinieki.
Šobrīd Mazirbē dzīve vairs nav tik dinamiska kā 20.gs. vidū, taču dzīvība ciemā nav izsīkusi – šeit ir internātskola, veikals un vairākas viesu mājas, bijušās jūrasskolas ēka, kā arī zvejnieku laivu kapsēta. Zvejnieki nodarbojas ar piekrastes zveju.
Košrags
Košrags tiek uzskatīts par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu – zvejniekciems, kas veidojies 17.gs.un pastāvējis jau vismaz 17.gs.80. gados. Vēl 1680.gadā kā vienīgā sēta Košragā minēti «Kūkiņi», kopš 1896. gada tie zināmi kā «Anduļi» un ir Košraga ciema vecākā sēta. Tā bijusi arī viena no lielākajām vecsaimniecībām, uz kuras zemes vēlāk uzceltas vairākas jaunsaimniecības. 1826. gadā Košragā bija 78 iedzīvotāji, 4 saimnieku ģimenes un 11 bezzemnieku ģimenes. Tā bija samērā blīvi apbūvēta apmetne. Sētas izvietojās viena otras tiešā tuvumā tā, ka saskārās to dārzi.
Nelielais Košrags bija ievērojams lībiešu jūrmalas saimnieciskais un kultūras centrs: 19gs. vidū tur darbojās pirmā lībiešu ciemu skola;19 gs. beigās – 20 gs. pirmajos gadu desmitos tajā darbojās «Kine-Dīķu» vējdzirnavas un Kukšu ūdensdzirnavas, strādāja laivu būvētāji. Pavasaros te piestāja laivas ar Sāmsalas igauņiem – darba meklētājiem. Ciema iedzīvotāji līdz 1 pasaules karam uzturēja aktīvus kontaktus ar Sāmsalas igauņiem. Didriķis Volganskis laivu būvētājs un lībiešu kultūras darbinieks 1932. gadā organizēja ostas izbūvi Košragā. 1938. gadā ar D. Volganska līdzdalību uzbūvēts mols mudas (jūras mēslu) vākšanai. Zinātnisko ekspedīciju laikā Košragā pierakstīts visvairāk lībiešu folkloras. Šodien Košragā ir 13 mājas, tomēr pastāvīgi tiek apdzīvotas tikai dažas. Dzīve rosīgāka kļūst vasarā, kad pilsētnieki ierodas uz savām vasaras mājām.
Košraga ciems ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Par tā kultūrvēsturisko nozīmību liecina arī tas, ka Košrags bija viens no sešiem Latvijas kultūras pieminekļiem, kas kandidēja uz iekļaušanu Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Pitrags
Pitrags vēstures dokumentos pirmo reizi minēts 1582.gadā. Šai sarakstā ir tikai 4 sētas. Stāsta, ka reiz tur ieradušies četri brāļi sāmsalieši un uzcēluši mājas:
Kurg, Tōriz, Sīm, Jōk (
Dzērves, Sumbri, Sīmi, Jāki). Tikai vēlāk ieradušies citi un apmetušies uz dzīvi. Minētās sētas ir uzskatāmas par Pitraga vecākajām. Arī dokumenti liecina, ka vairākās ciema sētās dzīvojuši sāmsalieši. 1826.gada dvēseļu revīzijas dokumentā, minētas vienpadsmit sētas ar 190 iedzīvotājiem. 19. gadsimta vidū Pitragā atvērts krogs un radušās dažas nelielas sētas. Pitrags ir samērā kompakts ciems, kurā 1937. gadā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (galvenokārt jaunsaimniecības). Pēc Otrā pasaules kara ciemā uzskaitītas 48 sētas.
Pitraga jūrmalā redzamas mola paliekas. Mols būvēts 1938. gadā jūras mēslu savākšanai un jūrmalnieku liesās zemes uzlabošanai. Zemkopības ministrija izlēmusi par šādu molu būvi lielā valsts plānojumā – par Ventspils novada saimniecību uzlabošanu.
Pitraga sēkļos guļ daudz nogrimušu kuģu, bet jūras krastā pēc vētrām var atrast senu kuģu paliekas.
Pitraga centrā atrodas 1902.gadā celtais
baptistu lūgšanu nams, kurš celts par draudzes locekļa kapteiņa Damberga personīgajiem līdzekļiem. Pirmajā pasaules karā tas izdedzis, 1925. gadā atjaunots, bet 20.gadsimta beigās remontēts.
Pitragu šķērso velomaršruti «
Pa lībiešu ciemiem» un «
Gar Dižjūru un Mazjūru». Pieejamas naktsmītnes, nogaršojamas kūpinātas zivis un apskatāmi dažādi žogu veidi.
Saunags
Saunags ir neliels jūrmalas ciems starp Pitragu un Vaidi. Ciemus vienu no otra šķir tikai pāris kilometrus gara mežu josla, ko vietējie iedzīvotāji sauc par
menšt.
1582./1583.gada Piltenes vaku reģistrā Saunaga ciemā minētas astoņas sētas, bet 1731. gadā Dundagas muižas vaku grāmatā Saunagā minētas tikai trīs sētas:
Buncke Pritiz, Melcke Ans un
Walke Angeck. Nākamajā gadsimtā nākusi klāt ceturtā sēta – Krūmiņi (
Kruhming). 1826. gadā katrā sētā dzīvo 16 – 17 cilvēki, kopā ap 60 iedzīvotājiem. Minētās sētas iezīmējušas ciema centrālo daļu. Laika gaitā šīm sētām blakus uzcēla citas, un iedzīvotāji šo Saunaga daļu nosauca par Dižsaunagu. Pašlaik ziemās apdzīvotas ir aptuveni 6 Saunaga sētas, bet vasarā ierodas vasarnieki, un tad rosība notiek kādās 28 Saunaga mājās.
Saunagā var aplūkot viduslaiku kapsētu – tā saukto Veckapu kalnu pie Nigliņa mājām.
Vaide
Vaides ciema nosaukumu saista ar lībiešu vārdu
vait – starpa. No šejienes esot visērtāk pārbraukt uz Sāmsalu.
1935.gada pēc Latvijas tautas skaitīšanas datiem Vaidē dzīvoja 106 cilvēki. 1939.gadā Vaides ciemā bija 21 sēta, lielākās no tām: «Lāži», «Lekši», «Vecroči», «Jaunroči». Vaides ciema «Lāžos» dzimis Nika Polmanis (1823), pirmais izglītotais lībietis, bijis skolotājs Mazirbes pagasta skolā, kas toreiz atradās Košraga ciema «Žoku» mājās un ķesteris Kolkas luterāņu baznīcā.
Pie Vaides jūrā ietek Vecroču upe, kas iztek no Vaides dīķa, kas radīts aizsprostojot no Bažu purva puses rakto Vaids grāvi.
Vaides «Purvziedos» ir apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa vāktā
ragu kolekcija, kuru veido vairāk nekā 550 ragu, no tiem aptuveni 350 aļņu ragu. Izņemot dažus stirnu ragus, kolekcijas eksponāti nav medību trofejas, bet atrasti meža sarga gaitās. Vēl apskatāma dabas aizsardzības ekspozīcija. Iespējams palikt pa nakti telšu vietā.
«Purvziedi», kempinga mājas un brīvdienu māja Vaidē, tel. 29395624, 63200179.
Kolka
Kolka ir Kurzemes pussalas tālākais ziemeļu punkts.
Kolkasraga sēklis iestiepjas sešus kilometrus jūrā, un tā muguru jūra apskalo 0,5 – 3 metru dziļumā. Uz sēkļa viļņus šķeļ Baltijas jūra un Rīgas jūras līcis. Vētras laikā to augstums sniedzas līdz pat 7 metriem. Sēkļa galā uz mākslīgas salas atrodas
Kolkas bāka.
Kolka kā apdzīvota vieta – ciems pirmo riezi rakstos minēta 1387.gadā Lībekas domkunga Varendorfa tiesas spriedumā ar nosaukumu «Domesnes», kas bija Kolkas senākais nosaukums, un oficiālos dokumentos tika lietots līdz pat 20.gs. sākumam, bet vietējie iedzīvotāji ciemu sauca par Kolkasragu. Kolkasraga senāko nosaukumu «Domesnes» radījuši senie skandināvi, un tulkojumā tas nozīmē «baznīcas rags». Kāds kuģa bojāejā izglābies dāņu tirgotājs Kurzemē uzcēlis baznīcu, iespējams tā bijusi Kolkā. 20.gs. nostiprinājies vietas nosaukums Kolka. Šis nosaukums nāk no igauņu un somu valodas: igauņu «kolgas, kolk», somu «kolkka» – kakts, stūris, nostūris. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. gadā Kolkā ir 4 sētas: «Krogi», «Ūši», «Vecvagari», «Kabriki» – ciema vecākā sēta. 1811. gadā uzskaites lapu ieraksti jau parāda plašāku apbūvi – 8 apdzīvotas vietas ar 105 iemītniekiem. 1826.gadā – 9 vietas ar 99 iemītniekiem. 1859.gadā – 15 vietas ar 316 cilvēkiem. 1896.gadā – 32 vietas ar 392 ļaudīm. Kolka sāka strauji augt kopš 19.gs. vidus, kad aktivizējās saimnieciskā darbība, un ciems kļuva par nozīmīgu centru Baltijas jūras un Rīgas līča sadurvietā.
Kolka ir vienīgais lībiešu jūrmalas ciems, kas pateicoties savam īpašajam ģeogrāfiskajam stāvoklim, pēdējos piecdesmit gados ir attīstījies. Uz Kolku 20.gs. 50-tajos gados pārcēlušies daudzi Baltijas jūras piekrastes ciemu iedzīvotāji, kur padomju varas izveidotais militārais režīms aizliedza piekrastes zveju. Kolka kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50.-60.gados strauji auga iedzīvotāju skaits. Tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas. Visa «padomju tauta» iesaistījās sacensībā par nozvejas plānu izpildi. Kolkas zivju pārstrādes fabrika tika slavēta kā labākā Latvijā. Pēc sociālistiskās saimniekošanas modeļa pārejas uz privāto, no bijušā kolhoza ražošanas bāzes izveidoti un darbojās 3 zivju pārstrādes uzņēmumi.
Melnsils
Melnsilā vēl 20.gs. vidū dzīvoja lībieši.
19.gs. visas sētas gar Rīgas jūras līča pusi no Sēņiem (apmēram 3 kilometrus no Kolkas uz Melnsila pusi) līdz pat Melnsilam sauca par
Krustes ciemu. 1826.gadā šādu nosaukumu nesa visas sētas no Sēņu kalna līdz Dundagas un Gipkas krustojumam. Tagad šo vietu iezīmē vairāku apdzīvotu vietu nosaukumi: Uši, Ēvaži, Aizklāņi un Melnsils.
Melnsilā 19.gs. sākumā bijušas sešas sētas un krogs. 19.gs. beigās Melnsilā uzcēla vairākas mazistabas un 19.gs. beigās tur bija jau 63 saimniecības.
Melnsilā ir vairākas senvietas. Baķu baznīcas kalns ir sena kulta vieta, kur bijusi baznīca un tās tuvumā kapi. Baķupītes kreisajā krastā uz augstas kāpas bijusi jūras laupītāja Tromeļa pils. Kuģi pie Melnsila gaidījuši ceļavēju, lai varētu apbraukt netālo
Kolkasragu. Tromels kuģus aplaupījis un dārgumus noglabājis pils pagrabos. Baķupītes krastos slejas augstas kāpas, no kurām paveras skaists skats uz Kolkasragu.