Dažādi

 
Dažādi
Kolkasrags
Kolka ir Kurzemes pussalas tālākais ziemeļu punkts, bet Kolkasrags ir izteiktākais zemesrags Latvijas piekrastē, vieta, kur vērojama divu jūru - atklātās Baltijas jūras un Rīgas līča - viļņu sastapšanās. Rags kā sēklis zem ūdens turpinās vēl 6 km garumā, un tā muguru jūra apskalo 0,5-3 metru dziļumā. Jūra ap Kolkasraga sēkli ir neskaitāmu kuģu bojāejas vieta. Sēkļa galā uz mākslīgas salas atrodas Kolkas bāka.

Kolkasraga (Domesnes) vārds pirmo reizi satopams tekstā (1040.), kas iekalts Mērvalas rūnu akmenī Zviedrijā. Kolka kā apdzīvota vieta pirmo reizi rakstos minēta 1387.gada dokumentā. Kolkasraga apzīmējums dokumentos līdz 19.gadsimta beigām bija Domesnes, bet vietējie iedzīvotāji ciemu sauca par Kolkasragu. 20.gadsimtā nostiprinājies apdzīvotās vietas nosaukums Kolka, lībiski Kūolka. Sal. igauņu val. kolgas, kolk, somu kolkka - kakts, stūris, nostūris.

Te ir vienreizēja iespēja vērot gan saullēktu, gan saulrietu jūrā vienuviet.

Pavasara migrācijas laikā šeit ir ievērojama caurceļojošo gājputnu koncentrēšanās un atpūtas vieta.

Koordinātas:
57.75847126089579
22.604478742236324
Adrese:
Kolkasrags, Kolka, Kolkas pag., Dundagas nov., LV-3275
Tālrunis:
+371 29149105
Epasts:
kolkacape@inbox.lv
Mājaslapa:
Kolkasraga priežu taka

Taka ir 1,2 km gara un tā atrodas Baltijas jūras krastā uz rietumiem no Kolkasraga.

Ejot pa taku uz jūru, vispirms škērsojam mežainās jūrmalas kāpas, tad pelēkās un visbeidzot baltās kāpas. Žuburainās zemzaru priedes ir dziļi ieputinātas smiltīs. To stumbri visā garumā atklājās pēc 2005.gada vētras, kas noskaloja priekškāpu, izgāza mežmalas priedes, izveidojot 1-3 m augstu stāvkrastu.

Izskalotās priedes nav aizvāktas, jo kritušie koki nostiprina priekškāpu, veicina dabas daudzveidību.

Par koku ievērojamo vecumu liecina lielie izmēri, ķērpji un sūnas, kas mājo uz to zariem. Iespējams, šie koki ir pārpalikums no priežu audzēm, kas pārcietušas meža ugunsgrēku un tam sekojošo jūras kāpu pārvietošanos.

Vecie koki ir dzīves vieta ķērpjiem, koksnē dzīvojošiem kukaiņiem un sēņu sugām, kurām izdzīvošanu nespēj nodrošināt jaunāki koki.

Ieskaties vērīgi, un tu pamanīsi skudru lauvu (Myrmeleon formicarius).

Saudzēsim trauslo kāpu zemsedzi pārvietosimies pa šim nolūkam ierīkotām takām un ceļiem!

Vairāk par dabas taku.

Koordinātas:
57.75708639153488
22.590765591735817
Tālrunis:
+371 28385025
Mājaslapa:
Šlīteres dabas taka

Taka ir 1,2 km gara un atrodas vecākajā Slīteres nacionālā parka aizsargājamajā daļā (kopš 1921.gada), kas ilgu laiku tūristiem nebija pieejama. Te var iepazīt šai vietai raksturīgum Eiropas nozīmes aizsargājamus biotopus: senkrasta nogāzes mežus, minerālvielām bagātus avoksnājus, kaļķainus zāļu purvus, pārmitrus platlapju mežus.

Vairāk par dabas taku.

Šlīteres dabas taka. Foto: Ainars Gaidis
Koordinātas:
57.62881192766432
22.289117657147244
Tālrunis:
+371 28385025
Mājaslapa:
Pēterezera dabas taka
3,4 km garā taka ved pāri unikālu, nekur citur pasaulē nesastopamu, dabas veidojumu — kāpu un starpkāpu ieplaku sistēmu (kangari un vigas). Kāpu grēdas novietotas paralēli jūrai.

Vigas un kangari veidojušies pirms 9000 gadiem, kad šeit vēl veidojās Baltijas jūra. Senākos laikos teju ikvienam kangaram un vigai bija nosaukums, mūsdienās tos zin vairs retais. Īpatnējie nosaukumi (Vīškangars, Kusperlankviga) radušies no lībiešu valodas.

Bioloģiskās daudzveidības ziņā bagātākā ir Pēterezera viga, kas ir mājvieta retām augu un dzīvnieku sugām, arī purva bruņurupucim (Emys orbicularis). Senās jūras krasts — Stiebrukalns — ir augstākais kangars.

Pēterezera dabas taka šķērso bijušo Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļa stigu, vienu no garākajiem un augstākajiem kangariem Stiebrukalnu un savulaik uzpludināto, bet vēlāk nolaisto Pīļu Dīķa vigu. Mazbānītis šeit kursēja līdz pat 1962.gadam un tas bija nozīmīgs vietējās satiksmes veids, kas savienoja Dundagu un piekrastes ciemus ar Ventspili un Talsiem.

Mazā Pēterezera krastā izveidota atpūtas vieta. Savdabīgu ainavu veido zāļu purviņi, lāmas, upītes, ezeriņi un daudzveidīga augu valsts. Pavasaros un rudeņos vigas pārvēršas garenos, grūti pārejamos sezonas ezeriņos.

Izbaudiet Ziemeļkurzemes mežu pievilcību un Ieskatieties mazo ezeriņu acīs!

Vairāk par dabas taku.
Pēterezera dabas taka. Foto: Ainars Gaidis
Koordinātas:
57.65490731407679
22.269887562866188
Tālrunis:
+371 28385025
Mājaslapa:
Ēvažu dabas taka un stāvkrasts

Braucot pa Rīgas - Kolkas šoseju (P 131), pie Ēvažiem un Slīteres nacionālā parka robežas iespējams apskatīt vienu no retajiem Rīgas jūras līča stāvkrastiem. Tā augstums posmā starp Ušiem un Aizklāņiem ir 8-15 m. No autostāvvietas līdz stāvkrastam ved 300 m gara dabas taka, savukārt pie dabas takas sākuma atrodas autostāvlaukums, tualetes un informācijas stends.

Vairāk par dabas taku.

Ēvažu dabas taka un stāvkrasts. Foto: Ainars Gaidis
Koordinātas:
57.67769414863571
22.56848716365812
Tālrunis:
+371 28385025
Mājaslapa:
Kaļķupes ieleja un Puiškalns

Kaļķupes ieleja atrodas pusceļā no Dundagas uz Ģipku (ap 3 km uz austrumiem no bijušās Kaļķu muižas un 500 m uz ziemeļiem no Īvnieku mājām) un tās virsotnē atrodas viens no dižākajiem Ziemeļkurzemes pilskalniem - Puiškalns.

Jau 1809.g. ceļojuma piezīmēs minēts, ka kalna plakumā atradies vidēji liels akmens, kas pēc formas līdzinājies cilvēkam. Pie tā vietējie iedzīvotāji esot upurējuši. 

Darbā par Latvijas arheoloģiju - grāmatā «Necrolivonica» - tās autors prof. Frīdrihs Krūze ievietojis arī kāda 36 cm augsta akmens tēla zīmējumu ar paskaidrojumu, ka tas ir «Puiškalna akmens tēls». Tad akmens jau vairs nav atradies savā sākotnējā vietā, bet gan Dundagas pils ieroču istabā. 1866.g. šo tēlu aprakstījis Jelgavas gleznotājs un vēsturnieks Jūliuss Dērings, kurš minējis arī to, ka Puiškalnā atrasta vara bļoda, akmens cirvis un akmens kalts. 

Puiškalna nosaukuma izcelšanās pirmais skaidrojums saistīts ar minēto akmens tēlu, ko esot saukuši par «puisi». Otrs vēsta, ka senos laikos, kad latvieši vēl karojuši ar vāciešiem un kad gandrīz visi latviešu karavīri jau kaujās krituši, uz šī kalna salasījušies dzīvi palikušie, galvenokārt puiši, un līdz beidzamajam vīram turējušies pretī vāciešu pārspēkam. No tā cēlies nosaukums «Puiškalns». 

Pilskalna ierīkošanai izmantota ap 20 m augsta vieta zemesragā, starp Kaļķupes un Mazupītes stāvajām gravām. Pilskalna plakums ir iegarens, 30x80 m liels, ar samērā izteiksmīgu kultūrslāni.

Precīzi datēt Puiškalnu pagaidām nav iespējams, jo arheoloģiskie izrakumi šeit nav notikuši. Literatūrā pilskalns dažkārt attiecināts uz senāko dzelzs laikmetu, taču, spriežot pēc tā ārējās formas (ar valni plakuma vienā galā), tas ir līdzīgs daudziem citiem tipiskiem vēlā dzelzs laikmeta (10.-12.gs.) Kurzemes pilskalniem.

Liepniekvalka (Peldangas) alas

Liepniekvalka krastos izveidojies smilšakmens atsegums, kurā avoti izskalojuši Latvijā netipisku alu un pazemes eju labirintu. Atsegums ir ap 5 m augsts un 20 m plats, ko veido Devona, Arukilas un Burtnieku svītas pelēcīgais smilšakmens. Tā ir sarežģīta šauru pazemes alu sistēma ar piecām ieejām. Alu kopgarums sasniedz 70 m - tas ir viens no garākajiem dabisko alu labirintiem Latvijā. To veido viena lielāka un divas mazākas sazarotas telpas, kas savā starpā savienotas ar tuneļiem. Alā izveidojušies vairāki pīlāri un smilšakmens stabi.

Pēc aizgrūšanas alas atraktas, tomēr apskatāmas tikai no ārpuses, jo ejas tālāk pazemē aizbirušas ar smiltīm.

Dundagas—Ģibzdes ceļa 10. km.

Liepniekvalka (Peldangas) alas. Foto: Ainars Gaidis
Rīgzemju dižozols

Tas ir ne tikai otrs resnākais Latvijā, bet arī Baltijā. Tā apkārtmērs krūšu augstumā ir 9,2 m, bet 2 m augstumā tikai 7,2 m. Kokam ir milzīgs sakņu kakls, kas paceļas gandrīz 2 m augstumā, stumbrs apaudzis ar lieliem māzeriem. Senatnē zibens nospēris ozola galotni, tāpēc tā vainaga augstums ir tikai 16,5 m (vainaga projekcija 19x24 m).

Zeltapses (Upsīšu) dižakmens

Dižakmens atrodas 1,6 km attālumā no Zilo kalnu kraujas un 500 m no Upsīšu mājām, bērzu birzē. Tā apkārtmērs 16,4 m, garums 5,9 m, platums 4,0 m, augstums 3,0 m, tilpums 30 m³.

20.gs. 80.gados parādās diskusija par akmens dīvaino novietojumu (uz balstakmeņiem) un akmenī iekaltajām zīmēm. Daži pētnieki uzskata šīs zīmes par rūnām, tādēļ akmens tiek dēvēts arī par Rūnu akmeni. «Rūnas» — skandināvu u.c. ģermāņu tautu lietots raksts, galvenokārt, īstos kapakmeņu un sakrālos uzrakstos.

Skandināvu paražās ap 10. gs. cīņā kritušu varoni sadedzinājuši uz sārta, bet pelnus aprakuši. Kapa vietas galos ierakti divi apjomīgi akmeņi, un virs tiem uzstādīts liels klintsbluķis.

Savukārt Guntis Eniņš izvirza hipotēzi: "Akmeni ceļ uz augšu un no dienvidu puses sagāž bērzs. Pieņemdamies resnumā un spēkā, tas lēnām, lēnām atspiež akmeni.

Visticamākā šķiet ģeologa R.Knapa teorija, ka tas ir Litorīnas laika jūrakmens, ko ledus krāvumi uzbīdījuši uz mazāku krasta akmeņu klājuma.

Akmeņkalnu velnapēdas dižakmens

Akmens augstums ir 3,3 m, garums 5,7 m, platums 7 m, apkārtmērs 17,3 m un tilpums 40 m³, tas ir gaiši pelēks ortogneizs ar vizuļojošām melnām dzīslām.

To uzskata par kultakmeni, jo tā virspusē redzamas vairākas iedobes, t.s. velna pēdas. Valsts aizsardzībā akmens ņemts 1925.gadā.

Dižakmens ir saplīsis (saplēsts) vairākos gabalos. Pats galvenais akmens gabals ar zibens bultai līdzīgu, sprīdi platu zigzaga plaisu ir pāršķelts divās daļās. Divi lielie bluķi atsviesti stigas pretējā pusē, un lēvenis sīkāku šķembu mētājas pie viena sāna.

Āžu stāvakmens
Iespējams — sena kuršu un lībiešu robežzīme. Netālu no Dundagas — Vīdales ceļa atzarojuma uz Neveju.
Dūmeles dižakmens
Dižakmens netālu no «Ziedkalnu» brīvdienu mājas un Ragavsvalka.
 
----------
CMS v.1.9.2 © RixtelLab 2014-2017

Mājas lapu izstrādāja Grandem , programmēja Rixtel Lab.