Dažādi

Kolkasraga bāku vēsture aizsākas 13.gs., kad šeit kurināti signālugunskuri, lai jūrnieki varētu noteikt pagrieziena punktu starp Irbes šaurumu un Rīgas jūras līci. Rags, no kura sēklis iestiepjas 6 km tālu, vienmēr bijis kuģniecībai bīstams, pie tā izveidojusies kuģu kapsēta ir lielākā Baltijas jūrā.

Te, uz zemūdens kraujas, sastopas Sur mer ar Piški mer (lībiski Lielā jūra un Mazā jūra).

Pirmais bākas koka tornis, kura virsotnē kurināts ugunskurs, minēts 1532.gadā. 16.gs. vidū te bijušas divas bākas, kas veidoja vaduguņu līniju pa sēkļa asi. Pagrieziens bija jāizdara brīdī, kad abu bāku ugunis atradās viena virs otras un šķietami saplūda vienā. 1818.gadā ugunskurus aizstāja ar eļļas lampām - gaisma bija nepārtraukta jeb, kā saka jūrnieki, cieta. Kolkas bāku ekspluatāciju par vairāk kā 3 tūkstošiem sudraba rubļu gadā bija uzņēmies Dundagas muižas īpašnieks Ostenzakens.

Krimas kara laikā britu jūrnieki izdemolējuši bākas, 1858.gadā torņus remontēja un nostiprināja krastu pie Ziemeļu bākas torņa. Divdesmit gadus vēlāk torni sagāza jūra. Dienvidu tornī ierīkoja kuģu kustības un ledus novērošanas punktu.

Pirmā torņa drupas tagad atrodas zem ūdens, bet otrā  torņa drupas vēl redzamas krastā.